28.01.2013.

He, he… Iekšēji nāk smiekli katrreiz, kad saku var rakstu par to, ka dzīve patīk mani pārsteigt nesagatavotu. Surprise, surprise! Jā. Tiesa gan smiekli nāk tad, kad ir atelpas brīdis. Pēdējās nedēļas, bet, ja godīgi, pēdējie trīs gadi ir bijuši tādi īpatnēji. Es nevaru teikt, ka ir nepatīkami, slikti vai vēl kā citādi negatīvi, bet kaut kas īsti neštimmējas. Šķiet, ka zini, kas varētu palīdzēt atgūt iekšējo jampampiņa sajūtu, kura bija kļuvusi par tādu pavisam pierastu lietu, bet sanāk tā, ka nesanāk. Mājās esmu no pagājušā gada jūlija. Jāteic, ka vasarā gan bija daudz izdevies, taču rudens/ziema iestājās ne tikai aiz loga. Atkal. Nevaru teikt, ka ir slikti, viss pa lielam ir kārtībā, bet ir bet. Šo sajūtu varētu salīdzināt ar to situāciju, kad brauc pa ierasto ceļu un kaut kurā brīdī attopies, ka tur ir uzlikts “ķieģelis”. Ko nu, tālāk taču ir jābrauc, tāpēc ej, nu, un meklē citas šķērsieliņas. Šajā gadījumā, navigācija ir mana iekšējā pasaule. Šobrīd (he, ‘brīdis’ ir visai izstiepts jēdziens) saprotu, ka ir jātiek galā pašai ar sevi. Nav ne jausmas, kur ir ieviesusies problēma, bet nevar jau sēdēt un gaidīt, kamēr kāds savedīs visu kārtībā manā vietā.

Vispār, sākotnēji, gribējās paprātuļot par to, kas pēdējā laikā ir nodarbinājis manu prātu.  Tā kā tagad dzīvojos pa Latgales mājām, sanāk visai daudz laika pavadīt ar tēti. Jāteic, ka jau no bērna kājas mums ir bijis tāds visai interesants (labā nozīmē) kontakts. Viņš man uzticas. Lai arī biju ilgi gaidītā vienīgā meita, jau tajā laikā mani uztrauca vienlīdzības un cilvēktiesību jautājumi, cik jau nu tādā vecumā tas ir iespējams. Pēc radinieku nostāstiem uzzināju, ka esmu aizstāvējusi savus vienaudžus, kad radinieki tos audzināja nedaudz paaugstinātos toņos un biju pilnīgā neizpratnē, kāpēc vasarā brāļi un brālēni drīkst staigāt bez t-krekliem, bet es nē, kā arī daudzi citi jautājumi iz sērijas “Kāpēc puikas drīkst, tikai tāpēc, ka viņi ir puikas?”. Tētis pieturējās tā viedokļa, ka cilvēkam pašam jāiet savs ceļš un jāmācās. Gribi trenēties futbolu? Ej. Karatē? Ej. Skauti? Droši! Pateicoties šai nostājai esmu izmēģinājusi lielāko daļu brīvā laika pavadīšanas iespēju. Viņš arī bijis tas, kas ir aizstāvējis mani mātes priekšā, kad izdarīju kaut ko, viņasprāt, nepareizu vai muļķīgu. Tā nu ir sanācis, ka mamma ir tā impulsīvā, ekspresīvā, bet tētis – mieramika. Dzīves laikā ir arī daudz nācies dzirdēt tādus tekstus kā :”Ты что, пацан, что ли?” (tulk.-“Tu esi čalis, vai?”) un līdzīgus, attiecībā uz manām nodarbēm, vaļaspriekiem, apģērbu, uzvedību vai vēl ko citu. Uz ko es iemācījos atbildēt ar vienkāršu – galvenais, lai labs cilvēks. Arī pavisam nesen mums ir bijusi saruna par šo un to, kur šis teksts pavīdēja. Kādā citā sarunā par reliģijām tēvs stāstīja, ka viņam bijis nesaprotams, kādēļ, kad mani kristīja pareizticīgo baznīcā, puisīti altārī ienesa, bet mani nē (piezīme – šīs konfesijas baznīcās sievietes ieiet altārī nedrīkst). No mūsu sarunām interesanti šķiet daudzi izteikumi, kas vēl ilgi paliek prātā, kā piemēram:”Ja Tu jūti, ka tas ir Tavs, ka tas ir jādara, tad dari tā. Tikai Tu zini, kas ir pareizi Tev.” Diezgan daudz arī runājam par latvisko dzīvesziņu, dievturību, saistību ar indiešu vēdām. Latviskais man ir ļoti tuvs, taču katrreiz mani nomāc jautājums par to, kā šī daļa manis spēj sadzīvot ar to, ka mans dzīvesbiedrs būs sieviete. Lai gan arvien biežāk savām iekšējām pārdomām rodu apstiprinājumu dzīvē, vēl joprojām nedaudz bail par to, kā būs atklāties. Bieži vien, tā starp citu, ieminos ģimenes locekļiem, ka nākotnē viņiem nāksies par mani šo-to uzzināt, saņemu atbildi, ka tas jau neko nemainīs, galvenais, lai esmu laimīga. Kaut kur iekšēji šā vai tā iezogas doma par to, vai līdz galam tas patiešām tā būs. Jebkurā gadījumā, ik pa reizei sev atgādinu, ka pati sev esmu izvēlējusies tādu ceļu, tāpēc jādzīvo vien tālāk.

Bet aiz loga ir ziemīgi saulains un laikam jau viss, kas notiek, notiek uz labu.

Foto: no personīgā arhīva

Muzikālais ieteikums:

 

30.05.2012

Pēc būtības tagad būtu īstais (un pēdējais) laiks rakstīt kursa darbus, bet kaut kā man tā lieta šajā stundā neiet tik labi, cik gribētos. Mazliet atslodzei pievērsīšos citam tematam.

Vakardien atgriezos no gandrīz divu nedēļu ilgas vizītes pie vecākā brāļa un viņa ģimenes. Pēdējo reizi bijām tikušies pasen, kaut kad ap Lieldienām, uz pāris stundām (cik steidzīgs tomēr ir mūsdienu pasaules ritms), tā kā braucu uz turieni ar smaidu sejā un prieku par to, ka parādījās negaidīta iespēja pavadīt ar viņiem laiku, jo īpaši, ar bērniem. Blēņdari viņi, saprotams, ir lieli, bet sirsnības viņos tomēr ir vairāk. Man ir ļoti interesanti vērot viņu abu attieksmi (puikam būs 12 gadi un meitenei 8) attiecībā uz mani. Ne viņi, ne es pati sevi nevarētu pieskaitīt pie ‘tipiskajām tantēm’ un tas, droši vien, ir pat labi. Vairākkārt esmu prātojusi par to, ka agrāk vai vēlāk, iepazīstinot ģimeni ar savu dzīvesbiedri, iepazīšanās notiks arī ar bērniem.

Protams, pēdējā laikā mēs tiekamies samērā bieži (bieži = vairāk par reizi gadā/divos gados) un viņi redz, ka es ne visai iederos pie jēdziena “tipiska meitene/sieviete”. Īsi mati, kleitā vai svārkos nav redzēta (viņu dzīvītēs jau nu noteikti) un nemaz nerunājot par vīriešu dzimtas kavalieri. Ir bijuši vairāki ‘pa jokam’ izteikumi, ka es “izskatos pēc puikas” uz ko es tik smaidu un uz tādām frāzēm atbildu:”Un? Tas jau nemaina to, ka esmu cilvēks, vai ne?” Protams, ka nemaina. Arī viņu acīs ne. Kad biju pavisam piemirsusi par šādu sarunu tematu eksistenci un ieslīgu latviešu valodas atkārtošanā meitenei, nez kādā sakarā mēs sākām ar runāt ar otro bērneli par precību tēmu. Pēc jautājuma kad un ar ko es varētu precēties, es mazliet apmulsu un atbildēju, ka dzīve rādīs pēc kā sekoja ļoti vienkāršs teikums no mana sarunu biedra:”Es zinu, ka Tu apprecēsies ar puiku, vai arī ar meiteni, vai ne?” Nācās mulst vēlreiz. Pasmaidīju un piekritu, piebilstot, ka Latvijā es ar meiteni precēties nevarētu, jo tas nav atļauts. Man pretī vērās neizpratnes pilnas acis. “Kāpēc? Pie mums, Vācijā, gan var!” Iedziļināties jautājumā, kas liekas jocīgs pat viņiem, man likās pavisam nevajadzīgi.

Vakarā, kontrastam, klausījos brāļa, lielākoties monologā, par daudz un dažādām tēmām, kas saistās ar būšanu ietekmīgam, normālam (“…ja neesi zaglis, cita veida noziedznieks vai pedi*š, tad tur nav problēmu.”) cilvēkam šajā pasaulē, lēnām tukšoju savu glāzi un domāju par to, cik daudz mēs viens par otru nezinam, cik esam dažādi un tomēr kaut kā sadzīvojam.