Pēc būtības tagad būtu īstais (un pēdējais) laiks rakstīt kursa darbus, bet kaut kā man tā lieta šajā stundā neiet tik labi, cik gribētos. Mazliet atslodzei pievērsīšos citam tematam.
Vakardien atgriezos no gandrīz divu nedēļu ilgas vizītes pie vecākā brāļa un viņa ģimenes. Pēdējo reizi bijām tikušies pasen, kaut kad ap Lieldienām, uz pāris stundām (cik steidzīgs tomēr ir mūsdienu pasaules ritms), tā kā braucu uz turieni ar smaidu sejā un prieku par to, ka parādījās negaidīta iespēja pavadīt ar viņiem laiku, jo īpaši, ar bērniem. Blēņdari viņi, saprotams, ir lieli, bet sirsnības viņos tomēr ir vairāk. Man ir ļoti interesanti vērot viņu abu attieksmi (puikam būs 12 gadi un meitenei 8) attiecībā uz mani. Ne viņi, ne es pati sevi nevarētu pieskaitīt pie ‘tipiskajām tantēm’ un tas, droši vien, ir pat labi. Vairākkārt esmu prātojusi par to, ka agrāk vai vēlāk, iepazīstinot ģimeni ar savu dzīvesbiedri, iepazīšanās notiks arī ar bērniem.
Protams, pēdējā laikā mēs tiekamies samērā bieži (bieži = vairāk par reizi gadā/divos gados) un viņi redz, ka es ne visai iederos pie jēdziena “tipiska meitene/sieviete”. Īsi mati, kleitā vai svārkos nav redzēta (viņu dzīvītēs jau nu noteikti) un nemaz nerunājot par vīriešu dzimtas kavalieri. Ir bijuši vairāki ‘pa jokam’ izteikumi, ka es “izskatos pēc puikas” uz ko es tik smaidu un uz tādām frāzēm atbildu:”Un? Tas jau nemaina to, ka esmu cilvēks, vai ne?” Protams, ka nemaina. Arī viņu acīs ne. Kad biju pavisam piemirsusi par šādu sarunu tematu eksistenci un ieslīgu latviešu valodas atkārtošanā meitenei, nez kādā sakarā mēs sākām ar runāt ar otro bērneli par precību tēmu. Pēc jautājuma kad un ar ko es varētu precēties, es mazliet apmulsu un atbildēju, ka dzīve rādīs pēc kā sekoja ļoti vienkāršs teikums no mana sarunu biedra:”Es zinu, ka Tu apprecēsies ar puiku, vai arī ar meiteni, vai ne?” Nācās mulst vēlreiz. Pasmaidīju un piekritu, piebilstot, ka Latvijā es ar meiteni precēties nevarētu, jo tas nav atļauts. Man pretī vērās neizpratnes pilnas acis. “Kāpēc? Pie mums, Vācijā, gan var!” Iedziļināties jautājumā, kas liekas jocīgs pat viņiem, man likās pavisam nevajadzīgi.
Vakarā, kontrastam, klausījos brāļa, lielākoties monologā, par daudz un dažādām tēmām, kas saistās ar būšanu ietekmīgam, normālam (“…ja neesi zaglis, cita veida noziedznieks vai pedi*š, tad tur nav problēmu.”) cilvēkam šajā pasaulē, lēnām tukšoju savu glāzi un domāju par to, cik daudz mēs viens par otru nezinam, cik esam dažādi un tomēr kaut kā sadzīvojam.
Smilinglatvian's Blog 